oh land

and you are the wolf and i am the moon.. uuuuuuuuuUu..

tiešām kaucu kā vilks. un mani sapņi par mani un manu vilku. Mans vilks ir tālu skandināvijā, fjordi viņu paslēpuši un sniegs paslēpus fjordus. un tikai par to domājot lielas, apaļas un sidrabotas asaras ripinās pār vaigiem. laikam, kkā zīmīgi, tādeļ esmu zem apakšejo skropstu līnijas sākusi vilkt sudrabkrāsas līniju.. 

esmu muļķe, nu, vismaz tā jūtos. viss un visi riebjas. nu tā, vairāk kā parasti. vienmēr ir bijusi kkāda vēlme, vairāk vai mazāk, kontaktēt ar kādu, bet tgd. vnk gribas sarauties un gulēt.

kabuu

viņš šodien aizlidoja..zinu, ka tiksimies pēc nedaudz vairāk kā mēneša un visam bonusā, dosimies uz kāzām, kur būšu kāda(viņa) +1 .. tik burvīga sajūta..

jau ilgojos un nab pat vairs spēka paraudāt.noraudātas 3 dienas un asaras vienkārši beigušās. bet stay positive, bit*h.

vakarnakts un vispār

a zini kas ir.? Es sāku mācīties. Jā, to var darīt arī gandrīz 22 gadu vecumā – sākt mācīties. Es vakar iemācījos kmunicēt, un tā pa īstam. Ne piespiedu kārtā vai tādēļ, ka man šķita, ka tā būs pareizi. Tā vienkārši notika un viss bija tik ļoti, ļoti kā tam vajag būt. Vnk atbrīvo savas ķepiņas, ieskaties viņam acīs un viss notiks pats no sevis. nē, nē, es nesaku ka nebiju komunicējusi pirms tam.! bet šoreiz tas bija tā savādāk. man nebija bail teikt kādēļ es jūtos tieši tā kā tobrīd jutos un man nebija jāmulst vai jāmistinās, jo šķiet, ka ko pateikšu nepareizi, par to, kas skanēja no manas mutes. tas bija tiešākais smadzenu verbālisms. nezinu kā to savādāk dēvēt.

 

ha ha, izklausās, ka būtu mucā augusi, nebūtu ar cilvēkiem runājusi līdz šim, bet no kļūdām mācas, vai ne.? un jā, es dzīvē esmu daudz kļūdas pieļāvusi.bet es esmu no tiem cilvēkiem, diemžēl, kas ir tik izslāpuši pēc mīlestības, ka.. visu laiku apdedzinās un krīt no vienām  attiecībām otrās. es negribu sevi attaisnot, bet, piedod, īsākais laiks, kad ar kādu esmu satikusies nu tā, ka vairāk nekā vnk draugi un es nerunāju par ko fizisku, es runāju par cilvēka iepazīšanu un mēģinājumu saprast, vai viens otru papildinat, vai nē, ir bijis 7 mēneši.. cik smieklīgi, mēģinu sevi attaisnot pati sev..

un,zini, man vakar pateica,ka izskatos laimīga.. es arī jūtos. 

 

jā, skolā viss nedaudz tūtā salaists, bet es tur nevaru līdzēt. mans ķermenis ir no manis atsevišķs mehānisms. 

 

 

esmu pilnīgi iemīlējusies Macklemore. nu tā, ka varētu noprecēt :D nekad neesmu lietojusi neko narkotikām un arī negribu/netaisos,līdz ar to nevaru sevi 110% sasaistīt ar viņa dziesmām, bet tas kādu emociju gammu viņš ieliek dziesmās.. tur ir spēks. jo cilvēka dabas dotais ierocis ir balss un vārds. viņš ar tiem māk apieties.

piedod, ka atkal piedrazoju prātu, bet .. tāda nu es esmu.

 

 

atkal un atkal

te nu atkal es.. kādēļ..? nezinu. ko gribu, to daru..!

zini, es atkal visu sačakarēju.. kādēļ.? tieši tādēļ,ka pati nezinu, ko gribu. patīk dabūt visu un uzreiz, nerēķinoyties ar sekām. imma spoiled little brat.

 

un man tik ļoti riebjos es pati. iepējams vēl vairāk dēļ, tā, ka man vajadzētu būt pietiekoši ar to, kas man jau ir, bet es vēl ļaujos būt bezkaunīgi flirtējoša..pati sev dzīvi čakarēji, vai, varbūt, vnk visu ņemu pa tuvu sirdij.. pārāk nopietni..

nav ko.. laikam, atkal jāsāk mest pofigu uz visu un viesiem un jācer, ka agrāk vai vēlāk viss nokārtosies pats no sevis.. 

 

čau, piedod, ka biju Tevi aizmirsusi.

godīgi sakot – mans prāts ir izspēlējis ar mani ļaunu joku.. es vairs nezinu kas tur par piruetēm tiek grieztas, bet skaidrs vairs nav nekas.. neviens.

īsumā..? nomainīju augstākās izglītības iestādes, izšķiros, principā, ‘gada jubilejā’, tas takā, gandrīz, tradīcija un tagad.. man bail domāt, vai pat skaļi izteikt, kas noticis. 

 

pietiek ar vienu cilvēku, VIENU , kas prātu sagroza ikreiz,kad viņu satiec.. vienalga, vai satiekos ar kādu, vai nē. atliek tikai ieraudzīt, pateikt ‘čau’ un es tur vairs neesmu, es kaut kur lidoju un vairs neko neapzinos. viss kļūst mazsvarīgs. vienalga, ar ko uz tajā vakrā esmu iznākusi no mājas, vienalga, vai mani kāds gaida, vai nē.. es vienkārši pazūdu. un man ir TIK neiedomājami bail no tā.. man riebjas justies vājai, bet tieši tā viņš liek man justies – vājai. un nav tā, ka es viņu stalkotu vai skrietu pakaļ .. tāda sajūta, ka kāds, kaut kas mūs vienkārši pastumj tuvāk vienu otram .. 

un es negribu tā justies .. jo viņš ir tik.. it kā jau tik ideāls man, bet .. nedaudz naivs, ja tā drīkst teikt, un man gluži vienkārši bail viņu sāpināt, diemžēl, vēl vairāk, jo.. mēs pārāk daudz esam samežģījuši viens otram galvu .. 

kā, pie velna, ir iespējams, tas, ka es viņu satieku ikreiz, kad.. mana galva plīst pušu.. es nespēju vienmērgīgi elpot, kad par to visu cenšos pat iedomāties.. 

Smadzenes – es jūs tiešām neciešu, mēs neesam draudzenes..! kā jūs drīkstat tai padauzai sirdij ar mani tā izrīkoties.? derdzas.